Es Nodokļu Tiesības

Ievads

ES (Eiropas Savienībai) vajag rīkoties kā starpniekam, lai novērstu nodokļu traucējumus ekonomiskās integrācijas ietvaros; tomēr redzams, ka līdz šim Eiropas stratēģija ir noraidījusi pilnīgu nodokļu un finanšu jautājumu integrāciju Savienībā, tāpēc, ka neapšaubāmi rastos grūtības, un ņemot vērā dalībvalstu bažas zaudēt katrai savu suverenitāti nodokļu ziņā.

Pirmajā posmā Savienība izmantoja neitralizācijas mehānismus, kas atbalstīja tādus noteikumus, kas veicina vienota tirgus izveidi. Tomēr pēdējos gados tika nolemts implementēt pakāpenisku un pragmatisku nodokļu harmonizēšanu, tādu instrumentu, lai izvairītos no atšķirībām starp nodokļu sistēmām un esošo nodokļu sajaukuma Eiropas kopējā tirgū, ko nevarētu novērst, ja tiktu izmantoti izlīdzinošie [offset] mehānismi.

Pirmajā posmā nodokļu harmonizācija Eiropas Savienībā tika attīstīta ar nodokļu horizontālo koordināciju dažādās dalībvalstīs. Es ir atkārtoti neveiksmīgi centusies vienādot politiku supranacionālā līmenī; tāpēc šī implementācija tika veikta katrā valstī atsevišķi, kas izskaidro to, kāpēc tikai daži tiesību zinātnieki ir līdz šim rakstījuši par šiem jautājumiem.

Sākumā mēs varam apstiprināt, ka nodokļu tiesības ES sastāv no diviem atzariem:

1. Tiešie nodokļi: dalībvalstīm ir ekskluzīva kompetence par tiešajiem nodokļiem, un tāpēc dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nepieļautu problēmas, kas saistītas ar nodokļu nemaksāšanu un dubulto aplikšanu ar nodokļiem,

2. Netiešie nodokļi: tie attiecas uz brīvu preču apriti un brīvu pakalpojumu sniegšanu. ES jānovērš tas, ka dalībvalstu kompetenci negatīvi ietekmētu tas, ka pastāv likmju atšķirības no nodokļu sistēmu atšķirības netiešajos nodokļos.

ES jānosaka normas, kuru mērķis ir novērst iespējamo negatīvo ietekmi uz nodokļu kompetenci, tā, lai uzņēmumi varētu veikt darījumus starp dažādās ES dalībvalstīm.

ES nodokļu politika ir radīta, lai garantētu, ka nodokļu tiesības ir saderīgas ar to mērķiem par darba vietu radīšanu, konkurētspējas paaugstināšanu ES, un brīvu kapitāla apriti. Tāpēc dalībvalstīm ir ekskluzīva jurisdikcijas kompetence par tiešiem nodokļiem (iedzīvotāju ienākuma nodoklis un uzņēmumu ienākuma nodoklis).

Dažādām dalībvalstīm arī jānosaka savi sabiedriskie izdevumi un ieturamie nodokļi, lai iegūtu vajadzīgos līdzekļus šiem izdevumiem; tomēr tiem jāatbilst nosacījumam par atbilstību ar vienotu tirgu un brīvu kapitāla apriti.

Šāda kompetenta jurisdikcija tām ļaus aplikt ar nodokļiem uzņēmumu ienākumus un fizisko personu ienākumus, kā arī uzkrājumus un kapitāla ienākumus. ES tiesību aktos ir atbalstījusi dalībvalstu nacionālo neatkarību, nosakot, ka lēmumus par nodokļu jautājumiem vienbalsīgi jāapstiprina visām 25 [tagad – 27] dalībvalstīm.

Bet dalībvalstu neatkarība ir ierobežota, šādi ierobežojumi noteic, ka Eiropas Komisija vai tie, kurus skar nodokļu normas, ko pieņēmusi jebkura dalībvalsts, drīkst iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā, ja ir skarti jautājumi par kopīgo tirgu, brīvu kapitāla apriti vai personas tiesībām.

TIEŠIE NODOKĻI

Romas līgums ir pirmais līgums, kas nosaka normas par tiešajiem nodokļiem, it īpaši par normu harmonizēšanu par tiešiem nodokļiem. Romas līgums nosaka vienu no tā būtiskajām prerogatīvām: brīva cilvēku pārvietošanās, pakalpojumu un kapitāla aprite Kopienas valstu teritorijās. Šī līguma 67. pants noteic progresīvā veidā novērst ierobežojumus kapitāla apritei Kopienā, kā arī novērst jebkāda cita veida diskrimināciju, kas saistīta ar nacionalitāti, investoru rezidences vietu vai vietu, kur izdarītas investīcijas.

Ir arī atsauce uz tiešajiem nodokļiem, šī Līguma „nobeiguma noteikumos”, kas minēti 98. pantā, izslēdzot netiešos nodokļus. Turklāt 100.pants uzskata par nepieciešamu vienādot normas, kas skar brīvu kopējā tirgus radīšanu, tādējādi atzīstot nepieciešamību harmonizēt tiešos nodokļus. Līdzīgi 101. pants atsaucas uz likumu vienādošanu par brīvas konkurences nodrošināšanu.

Citā veidā 220. pants prasa, lai dalībvalstis sāktu sarunas, lai izvairītos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem attiecībā uz iedzīvotājiem un uzņēmumiem, un, līdzīgi 221. pants nosaka vienādu attieksme pret Kopienas rezidentiem attiecībā uz viņu kapitāla daļām uzņēmumos ikvienā valstī.

Acīmredzami, un, ja mēs cenšamies noteikt iemeslus, kas kavē tiešo nodokļu harmonizācijas procesu, varam atrast politiskus un sociālekonomiskus iemeslus šādiem kavējumiem, līdzās ar ekonomiskiem iemesliem, kas atbalsta tiešo nodokļu prioritāti. Pirmajā vietā, kā iepriekš atzīmēts, valstis bija piekāpīgas tajā ziņā, lai daļēji atkāptos no savas nodokļu suverenitātes un, otrkārt, nodokļu nastu atšķirībām starp kapitālu un darbu, un no sekām, kas no tā izriet. Tāpat pēdējo gadu laikā tiešo nodokļu loma kā galveno instrumentu loma iekšpolitikā, kas ir valstu rokās, ir novedusi pie ievērojama tiešo nodokļu harmonizācijas procesa palēnināšanās.

Rezumējot, visi iepriekšminētie iemesli ir veicinājuši to, lai tiešo nodokļu harmonizēšanu varētu definēt kā Ieteicamās tiesības, nevis Atvasinātās tiesības.

· Uzņēmumu nodokļi:

Attiecībā uz uzņēmumu nodokļiem, ES ir divi skaidri mērķi: neņemt vērā neizdevīgo nodokļu kompetento jurisdikciju starp dalībvalstīm, un, no otras puses, dot nepieciešamo atbalstu brīva kapitāla aprites principam. Pastāv Rīcības kodekss, kurš jāievēro dalībvalstīm, un kas tām neļauj noteikt negodīgu nodokļu samazinājumu, kas izjauktu investīciju lēmumus.

Tāpat mēs varam apstiprināt, ka pastāv normas, kuru mērķis ir garantēt, ka tā pati nodokļu sistēma (vai līdzīga sistēma daudzos sektoros) tiek piemērota korporācijām visā ES. Varam atzīmēt: nodokļu režīms par pārrobežu procentu un honorāra maksājumiem, dividendēm no saistītajiem uzņēmumiem un mātes uzņēmumiem, nodokļu sistēmas par uzņēmumu grupām un pārrobežu preču un pakalpojumu pirkšanu viena uzņēmuma ietvaros. Šajā pašā garā tiek apsvērta iespēja radīt kopēju nodokļu pamatu ES uzņēmumiem, tas ir, darījuma veidam piemērojamajiem noteikumiem jābūt tiem pašiem, lai izvairītos no negodīgas konkurences. Jāizskaidro, ka dalībvalstīm jānosaka nodokļu likmes.

· Uzkrājumi

Attiecībā uz uzkrājumiem, kā jau iepriekš minēts, ES ir jāiejaucas tikai tāpēc, lai garantētu nediskrimināciju, tas ir, ES nedrīkst pieļaut to, ka dalībvalstis piešķirtu jebkāda veida priekšrocības cilvēkiem, kuri strādā vai kuri varētu investēt citā valstī; tāpēc varam apstiprināt, ka dalībvalstīm jāapstiprina noteikumi un nodokļu likmes, kas piemērojamas personu ienākumiem. Tādējādi Eiropas Komisija pieņem pasākumus, lai garantētu, ka ES pilsoņi netiek atturēti no darba citās ES valstīs iespējamo problēmu dēļ, kas izriet no pārskaitījumiem un pensiju tiesību aplikšanu ar nodokļiem.

Tāpēc ES var investēt savus uzkrājumus bez jebkādiem ierobežojumiem vai šķēršļiem, ja viņi atrod labākas peļņas iespējas citur. Tomēr mums jāatzīmē, ka nodokļi jāmaksā rezidences valstī un ES ir zināms, ka dalībvalstis nesaņem nekādus ienākumus, ja rezidenti neietver savos nodokļus ienākumos nopelnīto, kas izriet no viņu uzkrājumiem, kas noguldīti ārvalstīs. Attiecīgi, kopš 2005. gada 1. jūlija ES kopā ar dalībvalstīm ir izlēmusi apmainīties ar informāciju, kas saistīta ar nerezidentu kontiem. Šajā pašā jomā Austrija, Beļģija un Luksemburga, citu valstu vidū, piemēroja ieturējumus no kontiem un pārskaitīt nozīmīgu procentu no ienākumiem, kas izriet no šiem ieturējumiem, uz investoru valsti, proti, valsti, kurai pienākas nodoklis.

NETIEŠIE NODOKĻI

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums lieto jēdzienu „harmonizācija” attiecībā uz netiešajiem nodokļiem, īpaši 93.1. pantā[1] Jāatzīmē, ka šis pants ir līdzeklis, lai panāktu mērķus, kas noteikti saskaņā ar 2. pantu šajā līgumā, un, īpaši, lai garantētu vienota tirgus izveidošanu un attīstību, atsaucoties uz 3. pantu, kā vienu no galvenajām darbībām, kas jāattīsta kopienai, lai sasniegtu šos mērķus.

Jāatzīmē, ka tāpat Līgumā ir citi panti ar jēdzienu „tuvinātā likumdošana” [approximate legislation], to vidū: 3.1 h)[2] un 94.[3] panti, kas nav īpaši attiecināti uz nodokļu jautājumiem, un attiecas tikai uz „likumdošanas harmonizāciju” kā līdzekli vai pasākumu, kura mērķis ir panākt vienota tirgus izveidi un attīstību. Lai gan šie pasākumi neattiecas uz nodokļu tiesībām, var apstiprināt, ka tas ir tiesisks pamats, lai pamatotu tiešo nodokļu harmonizāciju.

No otras puses, Līguma 93. pants atiecas vienīgi uz: nodokļiem par uzņēmējdarbības apmēru, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem. Bet harmonizācija pati par sevi nav beigas, tā ir līdzeklis, lai garantētu vienota tirgus izveidi un attīstību, un vienīgi tad, kad šī harmonizācija ir nepieciešama, lai sasniegtu šo mērķi, Padome un Komisija var leģitīmi to izmantot.

Šobrīd nav ierobežojumu attiecībā uz normu veidu, kuras implementējamas, lai harmonizētu netiešos nodokļus, bet mums jāatzīmē, ka direktīvu kā visbiežāk izmantoto instrumentu šim mērķim.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, var apstiprināt, ja jēdziens „nodokļu harmonizēšana” attiecas uz normu, kas saistītas ar nodokļu jautājumiem, „koordinēšanu vai tuvināšanu”, īpaši to normu, kuras pieņēmušas ES dalībvalstis, un tas neietver sevī likumdošanu homogenizāciju vai unifikāciju.

Labai attīstībai ES ir būtiski tas, ka pastāv zināma vienveidība pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un akcīzes nodokļa normu ziņā. Acīmredzams, ka iespējamās atšķirības starp PVN likumiem vai akcīzes nodokļu likumiem attiecībā uz degvielu, alkoholiskajiem dzērieniem un cigaretēm varētu traucēt konkurencei un, arī šajā gadījumā, tiek atļauta zināma rīcības brīvība, lai respektētu kultūru atšķirības.

· Minimālās likmes:

ES ir noteikusi minimālās likmes kā pasākumu, lai atbalstītu godīgu konkurenci, un turklāt, lai veicinātu enerģijas taupīšanu un dabai draudzīgu energoresursu izmantošanu; šīs minimālās likmes rgy; these minimālās likmes ir noteiktas benzīnam, dabas gāzei, elektrībai un oblēm. Tomēr jāpaskaidro, ka sistēmām jābūt pietiekami elastīgām, lai tās varētu pielāgot īpašiem apstākļiem valstīs.

Turklāt vienošanās par minimālo likmi ir panākta PVN jomā, šeit noteiktā 15% likme tiek piemērota vairumam preču un pakalpojumu ar atsevišķiem izņēmumiem. Tomēr var tikt noteikta augstāka vienotā likme, ja vien tiek ievēroti noteikti ierobežojumi. Līdzīgi ir mazākas likmes un izņēmumi atsevišķām precēm,[4] to parasti aprobežo ar precēm un pakalpojumiem, kas nekonkurē ar citu dalībvalstu precēm un pakalpojumiem.

ES jācenšas samazināt izņēmumus līdz minimumam, lai neizjauktu vienoto tirgu, lai novērstu krāpšanu un izdevumus par komercdarījumiem, kas varētu palielināties, ja būtu komplicēta sistēma. Balstoties uz iepriekš minēto, vienkāršošana un cīņa pret pārkāpumiem kopā ar tehnoloģisko uzlabojumu ieviešanu (kā, piemēram, elektroniskie pirkumi, datora programmas, u.c.) ir ES prioritātes.

Līdz šim brīdim pārrobežu pirkumi, kas veikti ar elektroniskajiem līdzekļiem, ES tiek aplikti ar PVN, piemērojot likti, kas ir spēkā iegādes valstī, tāpēc tas nozīmē, ka pastāv izņēmums no PVN principa tādējādi, ka šo nodokli ietur patēriņa valstī. Šis izņēmums nav radījis pārāk daudz uztraukumu ES, neskatoties uz pieaugošo elektronisko darījumu skaitu, kas ir motivējis esošās debates par iespējamajiem traucējumiem, un veicinājis jaunu debašu uzsākšanu ES par normu pārskatīšanu, lai uzskatītu šos darījumus par iekšzemes pirkumiem.

--------------------------------------------------
[1] Padome to lemj vienpusēji pēc Komisijas priekšlikuma un konsultējoties ar Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un Sociālo lietu komiteju.

[2] Lai panāktu 2. pantā noteiktos mērķus Kopienas rīcibai jābūt atbilstošai ar Līguma normām un h) punktu.

[3] Padome pieņem vienpusēju lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma un konsultējoties ar Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un Sociālo lietu komiteju.

[4] Ēdiens restorānos, pamata patēriņa preces ikdienas lietošanai, pārtika un medikamenti.