Eiropas Kopienas Tiesības

Eiropas integrācijas attīstība

Ievads

Lai izprastu Eiropas Savienības tiesības, tās jāvērtē ne tikai analītiski un doktrināli, bet jāpievērš uzmanība šīs tiesību nozares starpdisciplinārajam raksturam. Studējot Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesības, jāņem vērā vēsturiskie, politiskie un ekonomiskie aspekti, kas ietekmēja šo tiesību attīstību. Tāpat jāuzdod jautājums: kāpēc ES vispār pastāv? Kādas izmaiņas tajā notikušas līdz šim brīdim? Kāda ir tiesību loma ES? Tiesiskais process sastāv no attiecību tīkla un Kopienas un Savienības mērķu un politikas mijiedarbības.

ES pamatā ir tiesiskums. Tas nozīmē, ka viss, ko ES dara, pamatojas uz līgumiem, kurus visas dalībvalstis ir brīvprātīgi un demokrātiski apstiprinājušas. Agrāk parakstītie līgumi ir grozīti un atjaunināti, atsaucoties uz izmaiņām sabiedrībā. Ar pēdējo līgumu, proti, ar Līguma par Eiropas Konstitūciju Eiropai projektu, ir plānots visus pašreizējos līgumus aizstāt ar vienu tekstu, kurš izstrādāts, pateicoties Konventa par Eiropas nākotni un Starpvaldību konferences paveiktajam darbam. Konstitūciju pieņēma valstu un valdību vadītāji Briseles Eiropadomē 2004. gada 17. un 18. jūnijā un tā tika parakstīta Romā 2004. gada 29. oktobrī. Katrai dalībvalstij tā ir jāratificē atbilstoši savas valsts konstitucionālajiem noteikumiem (t.i., ar parlamenta procedūru un/vai referendumu). Konstitūcija stāsies spēkā tikai tad, kad to būs ratificējušas visas divdesmit septiņas dalībvalstis.

Kopš 1993. gada, kad stājās spēkā Māstrihtas līgums, Eiropas Kopiena sastāvēja no viena no pašreizējiem trim pīlāriem, kas šobrīd veido ES. [1] Tomēr šajā pētījuma sadaļā uzmanība tiks pievērsta pārnacionālajām Eiropas Kopienas pīlāra tiesībām ar to īpašo raksturojumu un iezīmēm. Lai arī otrais un trešais ES pīlārs attiecas uz nozīmīgām un sensitīvām Eiropas politikas jomām, tomēr to normu tiesiskais raksturojums un saskaņā ar tiem pieņemtie tiesību akti nozīmīgos aspektos atšķiras no Eiropas Kopienu līgumiem un saskaņā ar tiem pieņemtajām tiesību normām. Saskaņā ar Māstrihtā parakstītā ES līgumā (ESL) izmantoto terminoloģiju, divi no jauna radītie pīlāri par Kopīgu Ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un Tieslietām un iekšlietām (TuI) vairāk palika kā pazīstami starptautisko tiesību veidojumi, kuriem nebija kopīgas institucionālās struktūras, likumdošanas procesa vai Kopienas pīlāru tiesību instrumentu, un kas atradās tālu ārpus Eiropas Kopienu tiesas jurisdikcijas, kā arī kam nepiemita Kopienas tiesībām raksturīgās pārākuma un tiešās iedarbības pazīmes. Saskaņā ar 1997. gadā parakstīto Amsterdamas līgumu (AL), kas groza ESL, tomēr trešā pīlāra (TuI) normas tika tā grozītas, ka tās kļuva ciešāk saistītas kā ar Kopienas pīlāra institucionālo struktūru, tā ar tiesību būtību. Tomēr otrais pīlārs (KĀDP) šajā ziņā lielā mērā saglabājies negrozīts. Tā rezultātā iespējams identificēt vismaz trīs plašas tiesību kategorijas, kas atrodas zem ES tiesību jumta. Pirmkārt, Eiropas Kopienu tiesības, kas šobrīd ir visplašākās un nozīmīgākās. Otrkārt, otrā pīlāra tiesības, kas turpina pastāvēt starptautisku, starpvaldību tiesību formā, lai arī atsevišķos aspektos saistītas ar Kopienas institūcijām un mērķiem. Treškārt, trešā pīlāra tiesības, kuras pēc Amsterdamas līguma noslēgšanas ir abu iepriekšējo tiesību kategoriju hibrīds, un kurām piemīt gan Eiropas Kopienas (EK) tiesību iezīmes, gan arī tāda pazīme, ka tām nav tieša iedarbība. Papildus šīm vēl pastāv tiesību normas, kas radītas par „vēl ciešāku sadarbību” un integrāciju, un kuras ir neiespējami strikti nosaukt par Kopienas tiesībām vai tiesībām, kas pieder kādam no diviem pārējiem pīlāriem.

Attiecībā uz ES izcelsmi un raison d’être, politiķu un sabiedrības vidū vienmēr ir bijuši dažādi uzskati par Kopienas un, attiecīgi, ES mērķiem. Tādu pārvalstisku veidojumu, kādu mēs šobrīd redzam ES, ir ietekmējuši vēsturiski, politiski un ekonomiski spēki. Tikai zinot par EK izcelšanos, ir iespējams saprast un izskaidrot, kāpēc tās attīstības process ir tik nevienmērīgs un neparasts. Tās vēsture atspoguļojas pakāpeniskā tiesību attīstībā, dalībvalstu skaita pieaugumā un Līgumu grozījumos, sākot no budžeta veidošanas procesa, beidzot ar politikas un kompetences paplašināšanos, sākot no tirgus integrācijas, beidzot ar politikas integrāciju, izmantojot likumdošanas procesa un institūciju reformu.

Jāsaprot arī Kopienas juridisko doktrīnu un politiku, ievērojot ES vēsturisko un politisko fonu. ES tiesības neradās tukšā vietā. Politisko pārmaiņu posmi būtiski ietekmēja likumdošanas būtību politiskajās institūcijās, tiesvedības procesu Eiropas Kopienu tiesā un dalībvalstu attieksmi pret šiem procesiem. Šajā nodaļa analizēšu ES vēsturi, aprakstot galvenos notikumus un lēmumus, kas ietekmēja tās juridiskās un konstitucionālās struktūras formāciju, dažādus centienus virzīt progresu un reformas. Eiropas Kopiena tiks pieminēta, lai raksturotu trīs Kopienas, kas 50. gados sākotnēji tika izveidotas. Līdz ESL noslēgšanai 1993. gadā Eiropas Akmeņogļu un tērauda kopiena (EATK), Eiropas Ekonomiskā Kopiena (EEK) un Atomenerģijas kopiena (AEK) bija „Kopienas”. Pēc ESL noslēgšanas EEK tika pārdēvēta par Eiropas Kopienu, bet EATK un AEK saglabāja savus sākotnējos nosaukumus, tomēr terminu „Eiropas Kopiena” turpina lietot, attiecinot uz visām trim kopienām.

----------------------------------------------
[1] Eiropas Savienības trīs pīlāri ir Eiropas Savienības trīs pamata kompetenču jomas, kas ietver sevī ekonomisko integrāciju un monetāro savienību (pirmais pīlārs), kopīgo ārpolitiku un drošības politiku (otrais pīlārs), policiju un tiesu sadarbību krimināllietas (trešais pīlārs).