Intelektuālā Īpašima Tiesības

Ievads

Vai nacionālā un reģionālā intelektuālā īpašuma pasaules sistēmas vajadzētu harmonizēt tā, lai likumi kuri pārvalda intelektuālā īpašuma aisardzības standartus un izpildi ir identiska visur? Vai vajadzētu diferenciācijai būt par normu, lai katra jurisdikcija pielāgojas savai intelektuālā īpašuma sistēmai, balstoties uz tās uztverto ekanomiku un sociālās labklājības interesēm, kaut arī šīs sistēmas var ļoti atšķirties no tā kuras ir, teiksim, Savienotajās Valstīs vai Eiropas Kopienā? Šis dokuments nemēģina atbildēt uz jautājumiem vai stipri, vidēji vai vāji intelektuālā īpašuma aizsardzības standarti un izpilde ir labākā priekš valstīm ar īpaša līmeņa ekanomisko un sociālo attīstību. Vairākos citos pētījumos ir mēģināts risināt šo jautājumu. Jautājums ko šis dokuments meklē, la adresētu ir tāds, cik daudz intelektuālā īpašuma aizsardzības jaunattīstības valstīm jānodrošina, salīdzinot ar citām valstīm, īpaši ar tām, kuras ir turīgākas.

Vēsture nepierāda, ka diferenciācija ir labāka kā harmonizācija. Patiesībā, tas ir iespējams kļūdaini, gaidīt, ka pagātne pateiks mums kaut ko izšķirošu par tagatni, neiejaucoties paredzēt nākotni. Nedz šis dokuments apgalvo, ka spēcīga intelektuālā īpašuma aizsardzība ir ļoti nepieciešama priekš nabadzīgām valstīm, nedz arī vāja aizsardzība vai pat nekāda aizsardzība ir saikne, lai kļūtu labāk. Jebkurā gadījumā, jaunievedumu ģeogrāfija un kreativitāte nemaz labi neiederas Ziemeļu- Rietumu pasaules dalījumā, kas tipiski izmantots, lai atšķirtu jaunattīstības reģionus no attīstītajiem reģioniem. Patiesībā, pat tajā pašā valstī, viens radošs industrijas sektors, tādi kā mūzika vai lielo filmu ražošanā var attīstīties kamēr cita nozare, tāda kā farmācētija, var tālu atpalikt. Lai kā, vēsturisko ierakstu pamatā, šis dokuments rada šaubas par ideju vai harmonizēt patentu un autortiesību sistēmas ir laba lieta attiecībā uz labklājības atšķirību samazināšanu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm.

Dokuments paskaidro kā prioritāte panākt minimālos aizsardzības standartus un esošā intelektuālā īpašuma tiesību izpildi ir aizstāta ar globālā intelektuālā īpašuma harmonizāciju priekš patentiem. Tā arī identificē stratēģiju, kura ieviesta, lai paātrinātu un padziļinātu šos procesus. Dokuments vēlas demonstrēt, ka tas ir ļoti svarīgi un tas ļoti paaugstina ekonomiskās likmes. Jaunattīstības valstīs iespēja pielāgot viņu intelektuālā īpašuma likumus, viņu attīstības vajadzībām, ir strauji sarukusi, ja vispār nav likvidēta, situācija kura acīmredzot izskatās ārkārtīgi nemierīga, ja ne pat draudoša.

Patenta dokumenti ir vieni no visvispusīgākajiem datu avotiem tehnoloģiskajā attīstībā. Kā tādi, tie nodrošina unikālu informācijas avotu, lai analizētu un uzraudzītu tehnoloģiskos sasniegumus. Patentu indikatori šobrīd izmanto kompānijas, politiskās un valdības aģentūras , lai novērtētu tehnoloģisko progresu reģionu, valstu, sfēru un pat specifisku kompāniju, universitāšu un individuālo izgudrotāju līmeni.

Dokuments parāda vairākus gadījumus, kad mūsdienās jaunattīstības valstis bieži vien ir pārliecinātas, ka tām ir vājāki intelektuālā īpašuma režīmi, kā tām, kuras ir teholoģiskāk attīstītākas valstis, kuras viņi vēlas panākt. Tas izceļ dažādības nozīmi nacionālo patentu regulēšanā. Slēdziens aplūko mūsdienu saistību starp politiku, divpusējām pārrunām un starpvaldību pārrunām par patentu īpašumu.